No pašas bērnības mūs māca strādāt. Redz, ja ļausi sev paslinkot, tad izaugsi par neveiksminieku ar mūžīgām problēmām. Un jau pieaugušā vecumā ir cilvēki, kuri, pat atpūšoties pludmalē, vienmēr ir satraukti, mēģinot atrast nodarbi. Bet vai tas ir pareizi?
Šodien iepazīstināsim jūs ar pazīstamā psihologa Mihaila Labkovska viedokli šajā jautājumā. Kā izrādās, slinkošana nav nemaz tik slikta.
Laiks atpūtai
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, kā arī brīvdienās un atvaļinājumā parasti ir kaut kādā mobilā stāvoklī. Viņiem vienkārša vārtīšanās pludmalē vai dīvānā ir sveša. Viņi staigājot pa zooloģisko dārzu kaut ko labos, mācīsies, darbosies… Vakarā arī ir jādara kaut kas aktīvs, kaut vai jāaiziet uz to pašu diskotēku. Taču nekādā gadījumā nedrīkst atrasties miera pozīcijā. “Laiks jāiztērē kaut kā labā” – viņu devīze. Bet patiesībā, kam par labu?
“Teikt, ka viņi saņem prieku no viņu ārprātīgajām aktivitātēm? Visbiežāk- NĒ. Viņi vienkārši nevar apstāties un uzskata to par lielisku priekšrocību. Lūk, kāds es cilvēks, tāds aizņemts, tāds aizņemts!
Tomēr šādi cilvēki neļauj atpūsties arī apkārtējiem. Īpaši tas izpaužas uz bērniem (ne vienmēr viņu pašu),” saka Mihails Labkovskis. Taču tiesa, tā ir!
Cik gan bieži no viņiem var dzirdēt pārmetumus un norādījumus: “Vai esi jau visu izdarījis? Rakstiskos un mutiskos mājas darbus? Tad sakārto istabu, paskaties, kā zeķes izmētātas! Pabeidzi? Izej laukā, pastaigājies pa svaigu gaisu!” Tikai bērns, lai izvairītos no skandāliem vai soda, darīs visu, ko viņam liek, vēlētās atpūtas vietā saņemot atkal jaunu un jaunu nodarbošanos. Ne brītiņa miera, citādi viņš izaugs par sētnieku.
Ir muļķīgi domāt, ka tas māca bērnam strādāt. Tas vienkārši kaitina. Pastāvīgi pārmetumi, piemēram: “Brīvdienas viņam! Mums nekad nav bijis brīvā laika! Mēs esam strādājuši jau no 11 gadu vecuma. Rītausmā cēlāmies, lai pabarotu vistas, pēc tam uz kūti un prom uz lauka… Redz, kādi izaugām- stipri, strādīgi…” Tas, protams, nepalīdzēs bērnam izaugt par spēcīgu un gudru personību.
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!